65 gadu jubileja
Kora 65. gadadienas koncertus un pasākumus atbalstīja MDR Bērnu kora draugu biedrība. Biedrības uzdevumos ietilpa izstāžu rīkošana, ēdināšana un koncertu organizatoriskais atbalsts.
Arī daži absolventi izteica savu viedokli: Intervija ar Dorisu, Karlu, Mārlisu un Veroniku.
Viņas visas pazīst viena otru, jo dažas no viņām dziedāja korī vienlaikus (Marliss un Veronika no 20. gs. piecdesmito gadu beigām līdz sešdesmito gadu vidum; Karla un Dorisa no sešdesmito gadu vidus/septiņdesmito gadu sākuma, katra līdz skolas vai profesionālās apmācības beigām).
Mēs satikām viņus pēc absolventu kopdziedāšanas, kas notika 2015. gada 7. jūnijā MDR kubā kopā ar Kaizera kungu. Viņiem visiem bija kaut kas kopīgs.
Kur un kad notika mēģinājumi? Kuba blakus universitātei Augustusplatz toreiz vēl nepastāvēja.
Mēs atceramies Reiha ielu (Reichsstraße), kas atradās aizmugurējā ēkā (kura vairs nepastāv). Tam noteikti bija jābūt no 20. gs. piecdesmito gadu beigām līdz sešdesmito gadu vidum. Pēc tam daudzus gadus mēs mēģinājām "Turmstübchen" (Torņa zālē) Kongresu namā netālu no zooloģiskā dārza. Mēs mēģinājām divas reizes nedēļā, vienmēr pirmdienās un ceturtdienās, protams, papildus mācībām skolā. Dažreiz bija grūti, jo vakaros tumsā vienam bija jābrauc mājās ar tramvaju. Toreiz ļoti nedaudziem vecākiem bija automašīna, un viņi varēja mūs paņemt. Radio ieraksti notika raidīšanas centrā Springerštrāsē un dažreiz arī Sportforumā.
Kādas ir jūsu atmiņas par mēģinājumiem un jūsu diriģentu Dr. Hansu Sandigu?
Dorisa: Man Dr. Sandigs bija kā tēvs; viņš daudz prasīja, bet mums ar viņu bija ciešas attiecības, un mēs viņu dievinājām. Karla nedaudz nepiekrīt: Viņš varēja būt ļoti stingrs! Mēs visas baidījāmies dziedāt solo! Viņš ļoti uzmanīgi klausījās. Pārējie: Un ierakstu laikā nekas nevarēja noiet greizi! Reiz kāds dziesmas beigās iesklepojās, un viņš dusmīgi salauza zizli, vai atceries? Viņš bija ļoti pedantisks; pat izrunai bija jābūt perfektai!
Kādos īpašos koncertos jūs piedalījāties?
Sešdesmitajos gados mēs piedalījāmies vairākos Zooloģiskā dārza kantātes izpildījumos, kas arī tika ierakstīti. Daži koncerti notika Baltajā zālē/Jaunās pasaules teātrī kā studentu koncerti. Koncerti notika arī Kongresu namā. Mēs dziedājām arī Carmina Burana, kas arī tika ierakstīta tajā laikā. Īpaši jautrs bija Zemnieku kantātes izpildījums. Tā tika izpildīta 1970. gadā ar dejām Naschmarkt tirgū, ko bijām speciāli šim notikumam mēģinājumā.
Un kā ar televīzijas ierakstiem?
Šie pasākumi bieži notika Berlīnē, un tajos drīkstēja piedalīties tikai aptuveni 30 bērni — tā teikt, paši labākie. Bija jāpiedalās noklausīšanās, un bija īpaši mēģinājumi. Tie bija spilgtākie momenti! Mēs galvenokārt piedalījāmies Ziemassvētku programmās, piemēram, klasiskajā "Starp brokastīm un ceptu zosi". Tur mēs satikām dažus tā laika slavenus izklaidētājus.
Mēs bieži ar autobusu apceļojām Austrumvāciju, lai apmeklētu koncertus, īpaši Adventes laikā, Ziemassvētku koncertu laikā. Leipcigā spilgtākais notikums bija Ziemassvētku koncerti Vecrīgas rātsnama balles zālē, kur ieradās arī mūsu pašu vecāki. Un Karla joprojām ļoti labi atceras ārzemju ceļojumu uz Bulgāriju 1968. gadā.
Kā koris ir ietekmējis jūs muzikāli?
Īsāk sakot: vienkārši paliec muzikāls. Mēs vienmēr dziedājām arī vēlāk, piemēram, studiju laikā. 70. gados bija populāras dziedāšanas grupas ar tautasdziesmām un politiskām dziesmām, un daži no mums dziedāja tajās. Un mums joprojām patīk dziedāt; mēs vienkārši zinām daudz dziesmu, un daudzi no mums joprojām dzied korī.
Ko, jūsuprāt, jums deva laiks korī – bez tā, ka joprojām esat draugi?
Mēs iemācījāmies būt punktuāliem un disciplinētiem. Tas ir ļoti svarīgi korī. Mēs arī apguvām vokālo apmācību un slīpējām runu. Tika mācīta pat stāja – stāvēt taisni un vertikāli, bet ne stīvi. Tātad varētu teikt, ka korī pavadītajā laikā mēs daudz ko iemācījāmies un piedzīvojām, uz ko mēs visi joprojām ar prieku atceramies.
Paldies par sarunu!
Interviju veica JS.
Mēs satikām viņus pēc absolventu kopdziedāšanas, kas notika 2015. gada 7. jūnijā MDR kubā kopā ar Kaizera kungu. Viņiem visiem bija kaut kas kopīgs.
Kur un kad notika mēģinājumi? Kuba blakus universitātei Augustusplatz toreiz vēl nepastāvēja.
Mēs atceramies Reiha ielu (Reichsstraße), kas atradās aizmugurējā ēkā (kura vairs nepastāv). Tam noteikti bija jābūt no 20. gs. piecdesmito gadu beigām līdz sešdesmito gadu vidum. Pēc tam daudzus gadus mēs mēģinājām "Turmstübchen" (Torņa zālē) Kongresu namā netālu no zooloģiskā dārza. Mēs mēģinājām divas reizes nedēļā, vienmēr pirmdienās un ceturtdienās, protams, papildus mācībām skolā. Dažreiz bija grūti, jo vakaros tumsā vienam bija jābrauc mājās ar tramvaju. Toreiz ļoti nedaudziem vecākiem bija automašīna, un viņi varēja mūs paņemt. Radio ieraksti notika raidīšanas centrā Springerštrāsē un dažreiz arī Sportforumā.
Kādas ir jūsu atmiņas par mēģinājumiem un jūsu diriģentu Dr. Hansu Sandigu?
Dorisa: Man Dr. Sandigs bija kā tēvs; viņš daudz prasīja, bet mums ar viņu bija ciešas attiecības, un mēs viņu dievinājām. Karla nedaudz nepiekrīt: Viņš varēja būt ļoti stingrs! Mēs visas baidījāmies dziedāt solo! Viņš ļoti uzmanīgi klausījās. Pārējie: Un ierakstu laikā nekas nevarēja noiet greizi! Reiz kāds dziesmas beigās iesklepojās, un viņš dusmīgi salauza zizli, vai atceries? Viņš bija ļoti pedantisks; pat izrunai bija jābūt perfektai!
Kādos īpašos koncertos jūs piedalījāties?
Sešdesmitajos gados mēs piedalījāmies vairākos Zooloģiskā dārza kantātes izpildījumos, kas arī tika ierakstīti. Daži koncerti notika Baltajā zālē/Jaunās pasaules teātrī kā studentu koncerti. Koncerti notika arī Kongresu namā. Mēs dziedājām arī Carmina Burana, kas arī tika ierakstīta tajā laikā. Īpaši jautrs bija Zemnieku kantātes izpildījums. Tā tika izpildīta 1970. gadā ar dejām Naschmarkt tirgū, ko bijām speciāli šim notikumam mēģinājumā.
Un kā ar televīzijas ierakstiem?
Šie pasākumi bieži notika Berlīnē, un tajos drīkstēja piedalīties tikai aptuveni 30 bērni — tā teikt, paši labākie. Bija jāpiedalās noklausīšanās, un bija īpaši mēģinājumi. Tie bija spilgtākie momenti! Mēs galvenokārt piedalījāmies Ziemassvētku programmās, piemēram, klasiskajā "Starp brokastīm un ceptu zosi". Tur mēs satikām dažus tā laika slavenus izklaidētājus.
Mēs bieži ar autobusu apceļojām Austrumvāciju, lai apmeklētu koncertus, īpaši Adventes laikā, Ziemassvētku koncertu laikā. Leipcigā spilgtākais notikums bija Ziemassvētku koncerti Vecrīgas rātsnama balles zālē, kur ieradās arī mūsu pašu vecāki. Un Karla joprojām ļoti labi atceras ārzemju ceļojumu uz Bulgāriju 1968. gadā.
Kā koris ir ietekmējis jūs muzikāli?
Īsāk sakot: vienkārši paliec muzikāls. Mēs vienmēr dziedājām arī vēlāk, piemēram, studiju laikā. 70. gados bija populāras dziedāšanas grupas ar tautasdziesmām un politiskām dziesmām, un daži no mums dziedāja tajās. Un mums joprojām patīk dziedāt; mēs vienkārši zinām daudz dziesmu, un daudzi no mums joprojām dzied korī.
Ko, jūsuprāt, jums deva laiks korī – bez tā, ka joprojām esat draugi?
Mēs iemācījāmies būt punktuāliem un disciplinētiem. Tas ir ļoti svarīgi korī. Mēs arī apguvām vokālo apmācību un slīpējām runu. Tika mācīta pat stāja – stāvēt taisni un vertikāli, bet ne stīvi. Tātad varētu teikt, ka korī pavadītajā laikā mēs daudz ko iemācījāmies un piedzīvojām, uz ko mēs visi joprojām ar prieku atceramies.
Paldies par sarunu!
Interviju veica JS.
